Pēdējās divas mūsu ceļojuma nedēļas bijām nolēmuši pavadīt Taizemē. Īpašs plāns mums nebija tik vien bija skaidrs, ka pēc nosacītā skrējiena cauri septiņām valstīm, gribas vienkārši padirnēt un padauzīties pa pludmali. Turklāt Bangkokā mums vēl pievienojās Zuze, kurai laimīgi izdevās aizšmaukt no Latvijas februāra, tādēļ Taizemes Dienvidu salas šķita pats piemērotākais galamērķis.
Pāris dienas paķērām Āzijas metropoles elpu Bangkokā un lidojām prom uz Surratani, no kurienes savukārt ar kuģīti pāri uz Ko Samui. Ko Samui, tāpat kā Singapūrā biju bijis pirms desmit gadiem, tādēļ bija interesanti paskatīties, kas pa šo laiku ir mainījies. Un atkal jau tāds pats secinājums, kā Singapūrā, proti, mainījies ir daudz kas. Jau pirms desmit gadiem Ko Samui bija diezgan tūristiska, tomēr tad vēl tur varēja elpot. Šobrīd gan sala, šķiet, grib „apēst” vairāk tūristus, nekā tā spēj. Pati sala un tās pludmales joprojām ir gandrīz tik pat skaista, kāda tā bija, bet atmosfēra varētu teikt ir zudusi. Lai vai kā mēs par šo faktu īpaši neskumām, jo februāra vidū +35 grādu siltumā, zilas jūras krastā nebūtu pieklājīgi bēdāties.
Ko Samui palikām pāris naktis un kuģojām tālāk uz Ko Samui mazo brāli – Ko Phanghan. Atkal jau interesants materiāls analīzei, jo pirms tiem pašiem desmit gadiem uz salas bija tikai viens asfaltēta ceļa posms. Šobrīd Ko Phanghan izskatās tā, kā Ko Samui pirms desmit gadiem. Bet ir forši. Izīrējām mocīšus un braucām uz salas otru pusi, kur atradām jauku līcīti/pludmali (Haad Salad), kur arī nobāzējāmies. Dienas pagāja diezgan laiski, tipiska diena sākās ar vēlām brokastīm ar banānu pankūku un svaigu augļu kokteili (shake), tad aizbraucām iepirkt augļus. Parasti uz trijiem pirkām 6 super saldus mango, 2kg super garšīgus mangustīnus, vienu super saldu ananāsu un vēl arbūzu vai līčijas. Pēc tam pludmales laiks un tad pēc vēlmēm un interesēm – makšķerēšana, masāža vai vienkārši grāmata šūpuļtīklā. Tad jau laiks vakariņām un vakara izklaides programmai. Starp citu vakaros šajā pludmalē ir īpaši skaisti, jo jūrā spožas gaismas ir sadegušas kalmāru zveijnieku laivas, kas izgaismo visu līci.
No Ko Phanghan aizbraucām arī ekskursijā uz Ang Thong jūras nacionālo parku. Parasti ekskursija ir uz dienu, bet mēs sarunājām, ka vienu nakti paliksim pašā parkā un tad nākamajā dienā mūs atpakaļ savāks nākamā grupa. Ang Thong nacionālais parks sastāv no 42 salām, kas lielāks un mazākas izkaisītas jūrā. Uz vienas salas atrodas parka administrācija un tā arī ir vienīgā sala, kas ir „apdzīvota”. Pa dienu tā uzņem 400-600 cilvēku, bet tad, kad pēcpusdienā visas tūristu laivas aizbrauc prom, tad šī sala tiešām sāk atgādināt mazu paradīzīti, kur ir iespēja izbaudīt tropisku salu visā savā krāšņumā. Un tas pateicoties nacionālā parka statusam, jo šis statuss aizliedz jebkādu saimniecisku darbību. Tādēļ uz šīs salas atrodas tikai 5 bungalo tipa mājiņas un telšu vietas, kur arī palikām. Bez mums uz salas pa nakti palika vēl kādi 20 cilvēki.
Pēc nacionālā parka braucām atpakaļ uz Ko Phanghan. Pārmaiņas pēc aizbraucām uz salas otru pusi, kas skaitās vairāk tūristiska. Apskatījām pāris naktsmītnes un sapratām, ka šajā pusē mums nav ko darīt – sēdāmies uz mocīšiem un braucām atpakaļ uz savu galu. Vēl apsvērām iespēju aizbraukt uz pavisam mazo Ko Tao jeb bruņurupuča salu, kas slavena ar savām niršanas iespējām, bet gala beigās sapratām, ka nav vērts ceļa pazaudēt dienu, tādēļ palikām tur pat Haad Salad.
