Sunday, March 3, 2013

14.02.-27.02.2013. Taizeme



Pēdējās divas mūsu ceļojuma nedēļas bijām nolēmuši pavadīt Taizemē. Īpašs plāns mums nebija tik vien bija skaidrs, ka pēc nosacītā skrējiena cauri septiņām valstīm, gribas vienkārši padirnēt un padauzīties pa pludmali. Turklāt Bangkokā mums vēl pievienojās Zuze, kurai laimīgi izdevās aizšmaukt no Latvijas februāra, tādēļ Taizemes Dienvidu salas šķita pats piemērotākais galamērķis.

Pāris dienas paķērām Āzijas metropoles elpu Bangkokā un lidojām prom uz Surratani, no kurienes savukārt ar kuģīti pāri uz Ko Samui. Ko Samui, tāpat kā Singapūrā biju bijis pirms desmit gadiem, tādēļ bija interesanti paskatīties, kas pa šo laiku ir mainījies. Un atkal jau tāds pats secinājums, kā Singapūrā, proti, mainījies ir daudz kas. Jau pirms desmit gadiem Ko Samui bija diezgan tūristiska, tomēr tad vēl tur varēja elpot. Šobrīd gan sala, šķiet, grib „apēst” vairāk tūristus, nekā tā spēj. Pati sala un tās pludmales joprojām ir gandrīz tik pat skaista, kāda tā bija, bet atmosfēra varētu teikt ir zudusi. Lai vai kā mēs par šo faktu īpaši neskumām, jo februāra vidū +35 grādu siltumā, zilas jūras krastā nebūtu pieklājīgi bēdāties. 



Ko Samui palikām pāris naktis un kuģojām tālāk uz Ko Samui mazo brāli – Ko Phanghan. Atkal jau interesants materiāls analīzei, jo pirms tiem pašiem desmit gadiem uz salas bija tikai viens asfaltēta ceļa posms. Šobrīd Ko Phanghan izskatās tā, kā Ko Samui pirms desmit gadiem. Bet ir forši. Izīrējām mocīšus un braucām uz salas otru pusi, kur atradām jauku līcīti/pludmali (Haad Salad), kur arī nobāzējāmies. Dienas pagāja diezgan laiski, tipiska diena sākās ar vēlām brokastīm ar banānu pankūku un svaigu augļu kokteili (shake), tad aizbraucām iepirkt augļus. Parasti uz trijiem pirkām 6 super saldus mango, 2kg super garšīgus mangustīnus, vienu super saldu ananāsu un vēl arbūzu vai līčijas. Pēc tam pludmales laiks un tad pēc vēlmēm un interesēm – makšķerēšana, masāža vai vienkārši grāmata šūpuļtīklā. Tad jau laiks vakariņām un vakara izklaides programmai. Starp citu vakaros šajā pludmalē ir īpaši skaisti, jo jūrā spožas gaismas ir sadegušas kalmāru zveijnieku laivas, kas izgaismo visu līci. 



No Ko Phanghan aizbraucām arī ekskursijā uz Ang Thong jūras nacionālo parku. Parasti ekskursija ir uz dienu, bet mēs sarunājām, ka vienu nakti paliksim pašā parkā un tad nākamajā dienā mūs atpakaļ savāks nākamā grupa. Ang Thong nacionālais parks sastāv no 42 salām, kas lielāks un mazākas izkaisītas jūrā. Uz vienas salas atrodas parka administrācija un tā arī ir vienīgā sala, kas ir „apdzīvota”. Pa dienu tā uzņem 400-600 cilvēku, bet tad, kad pēcpusdienā visas tūristu laivas aizbrauc prom, tad šī sala tiešām sāk atgādināt mazu paradīzīti, kur ir iespēja izbaudīt tropisku salu visā savā krāšņumā. Un tas pateicoties nacionālā parka statusam, jo šis statuss aizliedz jebkādu saimniecisku darbību. Tādēļ uz šīs salas atrodas tikai 5 bungalo tipa mājiņas un telšu vietas, kur arī palikām. Bez mums uz salas pa nakti palika vēl kādi 20 cilvēki. 


Pēc nacionālā parka braucām atpakaļ uz Ko Phanghan. Pārmaiņas pēc aizbraucām uz salas otru pusi, kas skaitās vairāk tūristiska. Apskatījām pāris naktsmītnes un sapratām, ka šajā pusē mums nav ko darīt – sēdāmies uz mocīšiem un braucām atpakaļ uz savu galu. Vēl apsvērām iespēju aizbraukt uz pavisam mazo Ko Tao jeb bruņurupuča salu, kas slavena ar savām niršanas iespējām, bet gala beigās sapratām, ka nav vērts ceļa pazaudēt dienu, tādēļ palikām tur pat Haad Salad.



Thursday, February 21, 2013

08.02.-11.02.2013. Singapūra/Malaizija



Pa ceļam uz Singapūru bijām plānojuši pāris stundas pavadīt Kuala Lumpūrā
(Malaizijā), bet diemžēl lidmašīna no Jangonas miglas dēļ aizkavējās par nepilnām
trim stundām, līdzarto šīs pāris stundas pavadījām nevis Kuala Lumpūras pilsētā, bet
lidostā. Labā ziņa, ka dēļ kavēšanās nenokavējām lidojumu uz Singapūru.

Singapūra un Mjanma ir kā diena pret nakti. Starp abām valstīm ir kādu 50 gadu
starpība (un Latvija ir pa vidu). Singapūru mēdz saukt arī par Āzijas Šveici, gan dēļ tā,
ka Singapūra ir visa reģiona finanšu centrs (ceturtais lielākais finanšu centrs pasaulē),
gan arī dēļ dzīves līmeņa (valsts ar pasaulē trešo augstāko ieņēmumu līmeni uz
iedzīvotāju), gan arī dārdzības un pārspīlētās sakārtotības dēļ. Starp citu sakārtotību
lielā mērā nodrošina stingrā sodu sistēma. Visur – sabiedriskajā transportā, pieturās,
uz ielas ir pilns ar aizlieguma zīmēm, kas aizliedz runāt pa telefonu, ēst, dzert, braukt
ar riteni, spļaudīties utt. Kaut gan tie ir tādi vispārīgi un virspusēji secinājumi. Ļoti
iespējams šai sakārtotībai ir citi iemesli, kas meklējami daudz dziļāk kultūrā vai
vēsturē.




Bet tā rezultātā Singapūra ir viena no drošākajām vietām pasaulē, ar vienu no
zemākajiem noziedzības līmeņiem. Singapūrā ir uzbūvēta pārdomāta sociālas
aizsardzības sistēma un valdība ievērojami atbalsta jaunās ģimenes, atmaksājot pat
pusi no jaunā mājokļa iegādes izmaksām.

Jebkurā gadījumā mūsu mērķis Singapūrā bija satikt senu draugu Rodžeru, kuru
pazīstam jau kopš Vidzemes augstskolas laikiem. Rodžers kopš vasaras beigām dzīvo
un strādā Singapūrā, tādēļ viņš bija gatavs mūs uzņemt un parādīt pilsētu. Bez tam
man bija interesanti redzēt, kā Singapūrā ir mainījies par 10 gadiem kopš es šeit

biju pirmo reizi. Jāteic, ka izmaiņas ir diezgan acīmredzamas, jo no jūras ir atgūts
salīdzinoši liels sauszemes gabals uz kura uzcelts vesals kvartāls tai skaitā Marina Bay
piecu zvaigžņu viesnīca, kas jau tuvākajā nākotnē varētu kļūt par Singapūras simbolu.




Kā Singapūras apciemojuma odziņa bija plānots makšķerēšanas izbrauciens uz
Malaiziju, kuru bija saplānojis cits mūsu draugs Jans. Diemžēl laiks makšķerēšanai
nebija labvēlīgs, tādēļ beigās mums sanāca jauks puiku izbrauciens uz nelielu
Malaizijas kūrortu, kuru iecienījuši paši malaizieši. Jauki izbaudīt arī tādu kūrorta
atmosfēru, turklāt ļoti autentisku – malaizieši pamatā ir musulmaņi, tādēļ arī peldās
un sauļojās tie tā, lai ķermenis būtu pēc iespējas nosegtāks. Kā mēs sakam ar visām
lupatām.





Pēdējā vakarā Jana sievas ģimene mūs uzaicināja vakariņās. Tas arī bija jauki izbaudīt
mājās gatavotus singapūriešu/indiešu ēdienus. Pašā vakarā vēl izstaigājām centru un
tad jau nākamjā dienā prom uz Bangkoku, kur jau 14.februārī sagaidīsim Zuzi.





Pēdējās divas nedēļas dzīvosimies pa Taizemi un darīsim neko. Tā teikt jāatpūšas.

Tuesday, February 12, 2013

06.02.-08.02.2013. Yangona, Mjanma



Yangona ir lielākā pilsēta Mjanmā un neoficiālā valsts galvaspilsēta. Neoficiālā tādēļ,

ka militārā valdība oficiālo galvaspilsētu pārcēla uz Naypyidaw, bet cilvēku sirdīs

galvaspilsēta joprojām ir Yangona.


Yangona ir tikpat raiba, cik pati Mjanma. Pilsētā saglabājušās daudz britu koloniālā

laika mājas – lielākā daļa ir absūbējušas un apaugušas ar ērmīga paskata satalīta

šķīvjiem, gaisa kondicionētājiem, krāsainiem betona balkoniem un citiem štruntiem.

Ir arī jaunākas, bezpersoniskākas betona mājas, bet galvenā dzīve tāpat notiek uz

ielām.




Slavenākā, nozīmīgākā un arī augstākā celtne pilsētā ir lielā Shwedagon pagoda. To

var redzēt gandrīz no jebkuras vietas pilsētā un tā ir Mjanmas svētākā vieta. Pagoda

tiešām iespaidīga, sevišķi tumsā, kad visur sadegtas svecītes un gaismiņas, kas

izgaismo apzeltīto Shwedagonu. Leģenda vēsta, ka Shwedagonā glabājas seši Budas

mati, kurus Buda uzdāvinājis Birmas tirgotājiem Indijā, kā pateicību par to, ka tigotāji

pacienājuši veco zēnu ar cepumiem. Par matiem nezinu, bet skaidrs, ka dārgakmeņi

un zelts šeit ir saziedots liku likām. Pati stūpa ir apzeltīta ar vairākām tonnām zelta

un stupas virsotnē glabājās dimanti, kuru skaits mērojams desmitos tūkstošu. Turklāt

Shwedagons kļūst vēl „bagātāks”, jo joprojām pa visu valsti tiek vākti ziedojumi šai

svētajai vietai.




Pēc kultūras pieminekļu baudīšanas laiks laicīgākām lietām, tādēļ aizbraucām

vakariņās uz China Town. Ķīniešu kvartāli jebkurā pilsētā ir raibi, bet Yangonā mēs

noķērām pašu raibāko laiku – Ķīniešu Jauno gadu. Precīzāk līdz jaunajam gadam vēl

palika pāris dienas, bet gatavošanās noritēja pilnā sparā. Maskas, ķīniešu laternas,

ēdieni un dzērieni un, protams, daudz cilvēku.




Visā jūklī pamanījāmies kļūt arī par reklāmas sejām ļoti jocīgam dzērienam –

coffetea, jeb kafijtēja 4 in 1 (kafija, zaļā tēja, piens un cukurs). Kafijtējas reklāmas

Yangonā ir uz katra stūrā un, šķiet, ka dzēriens ir baigais top jaunums (Kožļājamo

gumiju ar kartupeļu garšu nemanījām, Edzi! Tā jāgaida Latvijā :)) Jebkurā gadījumā

dzēriens nekāds. Tāds kafijas garšas burbuļūdens vien ir.




Pēdājā dienā vienkārši klīdām apkārt pa pilsētu, ķērām iespaidus un suvenīrus.

Iepirkām kaudzi ar krelītēm, kaudzi ar vīraku un vēl pāris vietējo nieku.


Tālāk laidīsim uz Āzijas Šveici – Singapūru, ciemos pie draugiem – Rodžera un Jana.

Atvadoties no Mjanmas varu tikai ieteikt saņemties un uz šejieni atbraukt. Un

brauciet drīz, kamēr Mjanma vēl ir tik bērnišķīgi naiva un nesabojāta, jo lielās

pārmaiņas ir sākušās un ar katru gadu Mjanma neatgriezeniski pazaudēs kripatiņu no

savas pirmatnīgās burvības.


Monday, February 11, 2013

02.02.-06.02.2013. Ngwe Saung beach, Mjanma



Nu ko laiks kārtējam Wow! Mjanma pati par sevi ar tās cilvēkiem ir viens liels Wow, bet

tomēr Ngwe Saung pludmale kā tautā saka „nones širmi”. No vienas puses pludmale kā

pludmale – baltas smiltis, silts, tirkīza krāsas ūdens, palmas ar kokosriekstiem, vienīgais, kas

nav kā parasti ir cilvēki. Jo cilvēku vienkārši nav! Nu labi varbūt kādi 50 ārzemnieki pa visu

14km garo pludmali. Bet citādi esošās viesnīcas ir pustukšas pat tukšas, arī ciematiņā ir pāris

desmit veikaliņu un restorānu, bet arī tie visi ir pustukši. Tikai nav īsti skaidrs, kādēļ tā.




Patiesībā jau ir skaidrs, kādēļ šeit ir tik maz cilvēku – nosacītā tūristu plūsma virzās starp

Yangonu, Inle ezeru, Mandaleju un Baganu. Vēl kāda daļa aizbrauc uz Ngapali pludmali,

kur var arī aizlidot, bet Ngwe Saung ir prom no iestaigātās takas. Patiesībā ar šo pludmali

mēs ielecām „pēdējā vilcienā”, jo šobrīd notiek ļoti intensīvi būvniecības darbi un pludmalē

straujā tempā būvē viesnicas un attīsta atbalstošo infrastrukrtūru. Bet kamēr Nge Saung vēl

tikai gaida tūristus, mēs izīrējām mocīšus, pielējām pilnas bākas un spiegdami no sajūsmas

gar jūras malu braucām tik tālu, cik vien var aizbraukt.




Pabraucām, apstājamies, nopeldamies un laižam tālāk, līdz aizbraucām līdz zveijnieku

ciematiņam. Aprunājāmies ar vietējiem, apskatījām zivis un tā pat gar pludmali laidām

atpakaļ.






Vakari sanāca tādi mierīgi, jo ap 18:00 ir saulriets un tad drīz viss paliek tumšs. Tad tikai

atliek paņemt aliņu, bateriju un iet tramdīt mazos krabīšus pludmalē. Puikas kā nekā. Un

tādā veidā nodzīvojām trīs dienas. Bija ļoti jauki, bet nu jādodas tālāk.



Karte: 


View Mārtiņa un Indža Piedzīvojumi Āzijā in a larger map

31.01.-01.02.2013. Bagan, Mjanma


Pēc Mandalejas mūsu nākamais pieturas punkts bija Bagana. Uz Baganu atkal braucām ar

ātrlaivu, bet tā ne tuvu nebija tik ātra un tik neērta, kā Laosā. Ātrlaiva izrādījās paliels trīs

stāvu kuģītis ar ērtiem krēsliem un restorānu. Ceļā pagāja visa diena, bet brauciens bija ļoti

ralaksējošs – sanāca laiks gan pagulēt, gan aliņu iedzert, gan pasauļoties.


Baganā ieradāmies līdz ar saulrietu (šajā gada laikā tas ir ap 18:00). Jau piestātnē sarkanie,

rietošās saules stari izgaismoja vairāku pagodu kontūras. Šaubu nav, esam Baganā. Bagana

neoficiāli cīnās ar Angkor Wat Kambodžā par DA-Āzijas nozīmīgākā reliģiskā pieminekļa

statusu. Mārketings viennozīmīgi labāks ir Angkor Wat, bet jāredz noteikti ir abi. Baganas

esence slēpjās apjomā, kas koncentrēts salīdzinoši nelielā teritorijā, proti, pašā Baganā un

tās tuvākajā apkārtnē atrodas vairāk kā 3600 dažāda izmēra, formu un nozīmes stūpas,

pagodas un tempļi. Pirms lielās zemestrīces šis skaitlis bija apmēram 4400.




Līdzīgi kā Angkor Wat arī Baganas teritorija nav kājām izstaigājama, bet motorizētais

transports lielākajā daļā teritorijas nav atļauts, tādēļ atliek divi transporta veidi – velo vai

zirga pajūgs. Turklāt, ņemot vērā to pašu lielo apjomu, apskati parasti plāno divu dienu

garumā. Savukārt mēs, ņemot vērā teritorijas lielumu, āra temperatūru (30+) un putekļu

daudzumu, izvēlējāmies zirga pajūgu un nolēmām, ka mums pietiks ar vienu dienu.




Tempļi un pagodas, protams, iespaidīgas, bet kārtējo mistikas devu piešķir tieši lielais

skaits. Tā uzkāpjot uz kādas pagodas jumta paveras skats uz līdzenumu, kur, kā jau rakstīju

iepriekš, pagodas ir tik pat daudz, cik koku. Viena lielāka un greznāka, kuru cēluši karaļi, cita

vienkāršāka, kuru cēluši tā laika dižciltīgās ģimenes, cita balta, cita apzeltītā, vienvārdsakot

daudz un dažādas. Skaidrs, ka tūristu ir vairāk pie lielajām un greznajām pagodām vai

tempļiem, bet tomēr to šeit ir nesalīdzināmi mazāk nekā Angkor Wat. Tādēļ vietas, kur

vienatnē aprunāties ar Budu ir liku likām.





Ja prasītu manu personīgo veidokli, tad Angkor Wat man tomēr šķita iespaidīgāka, jo tur

ir izteiktāks kontrasts starp to kādreiz tik ļoti grezno templi, kas šobrīd ir ieaudzis kokos.

Baganā tempļi paši par sevi nav tik iespaidīgi, bet to ir ļoti daudz. Katrā ziņā katram savs.






































Bet nu pietiek tēlot kultūras tūristu un jakravā somā un jābraus uz pludmali pēc 3S (zinātāji

zinās, ja ne, tad piesakaties konsultācijai pie Ilgvara Ābola no VIA)


30.01.2013. Mandalay, Mjanma



Laipni lūgti „1000 pagodu zemē”! Jau lidmašīnai laižoties lejā Mandalejas lidostā bija skaidrs,

ka par 1000 pagodām nekas nav pārspīlēts, jo lielākas un mazākas pagodas, stūpas un tempļi

Mjanmā ir tik pat daudz, cik koku.


Ja Mjanma būtu pirmā valsts Āzijā, uz kuru es būtu atbraucis, tad diezgan droši šeit noķertu

kultūršoku. Kopumā pirmais iespaids par Mjanmu ir tāds, ka tā ir par 2/3 Āzija un par 1/

3 Indija (Mjanma robežojās ar Indiju un šeit dzīvo 2 miljoni indiešu). To ir grūti aprakstīt,

bet sajūtu kokteilis šķiet krietni spilgtāks nekā Laosā, Vjetnamā vai Kambodžā. Pirmkārt,

šeit izteiktāk var sajust un redzēt nabadzību. Dzīves apstākļi ir diezgan skarbi, viss ir netīrs,

putekļains, mājas ir noplukušas. Uz ielām ir maz privāto mašīnu, pompozais divu joslu ceļš

no lidostas uz pilsētas centru vispār bija izmiris. Pilsētā pamatā brauc sagrabējušas un

pārlādētas kravas mašīnas, visādi dīvaini ar kājām minami trīsriteņi (arī pārlādēti) takši un

mocīši. Tas viss ir arī citās DA Āzijas valstīs, bet šeit tomēr kokteilis ir krietni jaudīgāks.



Laipni lūgti „1000 pagodu zemē”! Jau lidmašīnai laižoties lejā Mandalejas lidostā bija skaidrs,

ka par 1000 pagodām nekas nav pārspīlēts, jo lielākas un mazākas pagodas, stūpas un tempļi

Mjanmā ir tik pat daudz, cik koku.



Bet paši interesantākie ir cilvēki. Gan sievietes, gan vīrieši ikdienā velk tradicionālu apģērbu

– loungyi, kas izskatās pēc priekšā sasietiem svārkiem (tagad tādi ir arī mums). Sievietēm tie

izskatās dabīgi, bet vīriešiem gan īpatnēji, jo tie tiek kombinēti ar jebko; ar t-kreklu, kreklu,

ādas jaku. Daudzām sievietēm un arī vīriešiem sejas ir iesmērētas ar baltu koka pulveri,

kas sajaukts ar ūdeni (thanaka). Zīmējumu veidi ir dāžādi – citām tie ir apaļveida, citām ir

vairākas strīpas, citām nokrāsota visa seja. Šīs te maskas uzlabo sejas ādu, aizsargā no saules,

vienvārdsakot tas ir Mjanmas make-up. Gandrīz visi vīrieši kožļā aiz vaiga aizbāztas lapas,

kas pildītas ar koriandra gabaliem un ik pa brīdim sulīgi izspļauj sarkanas siekalas. Līdzarto

arī mutes ir sarkanas un zobi (ja tādi vēl ir palikuši) kožļāšans ietekmē ir kļuvuši vienkārši

melni. Sievietes savu nesamo bieži nes uz galvas, lieki piebilst, ka nesamais var būt jebkas –

redzējām divas sievietes ar šujmašīnām uz galvas. Why not?




Mandalejā ir pamaz ārzemnieku, kas savā nodabā klīst pa ielām. Pa visu dienu uz ielām

redzējām kādus desmit, pārējie dzīvojās viesnīcu apkārtnē vai organizētās grupās apmeklē

kādu templi. Tādēļ īpatnēja sajūta ir dēļ tā, ka tu vietējiem esi tik pat eksotisks, cik viņi tev.

Visu laiku esam uzmanības centrā, tiekam vēroti, daudzi sveicinās vai māj ar roku un kopumā

ir ļoti draudzīgi. Sievietes ir ļoti kautrīgas un ātri samulst un novēršas. Bet vēl visam kokteilim

pa vidu ir indieši, musulmaņi (pakistāņi), daudz mūku, kas šeit staigā bordo apmetņos un

suņi, kas vakaros salasās draudīgos baros un dodās savos klejojumos.





Vakarā bijām aizgājuši uz kādu templi. Templis iespaidīgs, ar milzīgu Budu un kādām 500

stūpam, apkārt galvenajam templim. Templī bija tumšs, tikai šur tur bija iedegta kāda

svecīte, pa templi staigā mūki un suņi. Tāda mistiska sajūta.


Vispār par elektrības piegādi (nepiegādi) ir atsevišķs stāsts. Ar to ir lielas problēmas un

pilsētās vakaros regulāri pazūd elektrība un nekas cits neatliek kā dzīvot tumsā. No dzīves

tumsā neglābj arī tas, ka pa istabiņu ir samaksāti 30 USD. Samaksātā nauda negarantē arī

to, ka no rīta dabūsi brokastis, jo, ja nav elektrības, tad arī olu nevar uzcept. Bet tas viss tikai

piedod papildus šarmu. Kur vēl citur tā ir?




Tomēr neskatoties uz visu eksotiku un pašreizējo nabadzību var just, ka Mjanma atrodas

lielu pārmaiņu priekšā. Un pārmaiņas jau ir sākušās, pietam ļoti strauji, gan politikā, gan

tautsaimniecībā.

Politiskās pārmaiņas galvenokārt saistītas ar militārās huntas ietekmes mazināšanos. Cilvēki

arvien biežāk iziet ielās un pieprasa demokrātiskas pārmaiņas, tādēļ valdošā elite ir spiesta

atļaut dažādas pārmaiņas. Tā no kārtējā mājas aresta 2011.gadā tika atbrīvota Mjanmas

demokrātijas simbols Aung San Suu Kyi, Mjanmu apmeklēja Obama un valsts ir kļuvusi

atvērtāka ārvalstu tūristiem.

Tautsaimniecības kontekstā lielāko ietekmi rada pasaules lielo koorporāciju cīņas par iespēju

iekļūt šajā, līdz šim ilgi noslēgtajā, bet ļoti apjomīgajā tirgū. Varētu teikt, ka šobrīd šeit vēl

nav nekā no rietumu ikdienas, tādēļ tirgus attīstības potenciāls ir faktiski visās preču un

pakalpojumu grupās, sākot ar elementāru kosmētiku (šampūni, zobu pastas u.t.t), zālēm,

pārtiku, apģērbu un beidzot ar mobīlajiem telefoniem, televīzoriem un automašinām. Bet

gardākais kumoss varētu tikt uzņēmumiem, kas piekļūs pie milzīgo dabas resursu (t.sk.

dārgmetāli) ieguves. Bez tam ar katru gadu palielinās ārvalstu ceļotāju skaits, kas šeit atstāj

savu naudu. Cerams, ka no tā visa kāds labums tiks arī pašiem mjanmiešiem, bet tas jau ir

lielā mērā atkarīgs no viņiem pašiem.

Wednesday, January 30, 2013

27.-30.01.2013. Bangkok, Taizeme




Laipni lūdzam tūkstoš smaidu zemē - Taizemē! Ha ha! Ceļš no Siem Reap līdz Bangkokai nekādus īpašos gan smaidus neraisīja – paredzēto 7 stundu vietā, ceļā pavādījām aptuveni 17 stundas. Pēdējās 5 stundas baudījām slavenos Bangkokas sastrēgumus un šofera ne pārāk labās orientēšanās spējas lielajā pilsētā.

Bet labi, nav jau arī nekāda baigā traģēdija (mēs taču esam Āzijā), tikai sanāca tā, ka normāli nebija gulētas kādas 36 stundas un sakarīgas ēdienreizes pa šo laiku arī bija tikai pāris. Tā nu Bangkokā ieradāmies diezgan ieskābuši. Arī naktsmītni atradām galvenās ballīšu ielas – Khaosan Road, epicentrā. Kā paši smējāmies – gulējām bāra tualetē, jo viesu mājas apakšā bija bārs, no kura mūs šķīra faktiski vienas durvis. Bet, ja godīgi bija vienalga – varētu gulēt arī pašā bārā.

No rīta jau gan bija cits skats uz dzīvi. Izgulējāmies, paēdām, atradām Rukas ieteikto gesthauzi – Bella Bella un Bangkoka sāka patikt, un ar katru brīdi arvien vairāk. Tā ar Bangkoku esot – sākumā tas ir izaicinājums, tad tu to sāc izbaudīt un visbeidzot ir skumji, kad jābrauc prom.

Galvenais Bankgkokas apmeklējuma iemesls bija Mjanmas vīzas nokārtošana. To šeit izdarīt ir visvieglāk. To arī nepilnu divu dienu laikā nokārtojām. Pa to laiku apskatījām China Town, izbraucām pa upi, aizbraucām uz amuletu tirgu un iebāzām degunu arī Bangkokas naktsdzīvē. Viss patika.