27.-30.01.2013. Bangkok, Taizeme

Laipni lūdzam tūkstoš smaidu zemē - Taizemē! Ha ha! Ceļš no Siem Reap līdz Bangkokai nekādus īpašos gan smaidus neraisīja – paredzēto 7 stundu vietā, ceļā pavādījām aptuveni 17 stundas. Pēdējās 5 stundas baudījām slavenos Bangkokas sastrēgumus un šofera ne pārāk labās orientēšanās spējas lielajā pilsētā.

Bet labi, nav jau arī nekāda baigā traģēdija (mēs taču esam Āzijā), tikai sanāca tā, ka normāli nebija gulētas kādas 36 stundas un sakarīgas ēdienreizes pa šo laiku arī bija tikai pāris. Tā nu Bangkokā ieradāmies diezgan ieskābuši. Arī naktsmītni atradām galvenās ballīšu ielas – Khaosan Road, epicentrā. Kā paši smējāmies – gulējām bāra tualetē, jo viesu mājas apakšā bija bārs, no kura mūs šķīra faktiski vienas durvis. Bet, ja godīgi bija vienalga – varētu gulēt arī pašā bārā.

No rīta jau gan bija cits skats uz dzīvi. Izgulējāmies, paēdām, atradām Rukas ieteikto gesthauzi – Bella Bella un Bangkoka sāka patikt, un ar katru brīdi arvien vairāk. Tā ar Bangkoku esot – sākumā tas ir izaicinājums, tad tu to sāc izbaudīt un visbeidzot ir skumji, kad jābrauc prom.

Galvenais Bankgkokas apmeklējuma iemesls bija Mjanmas vīzas nokārtošana. To šeit izdarīt ir visvieglāk. To arī nepilnu divu dienu laikā nokārtojām. Pa to laiku apskatījām China Town, izbraucām pa upi, aizbraucām uz amuletu tirgu un iebāzām degunu arī Bangkokas naktsdzīvē. Viss patika.

View Mārtiņa un Indža Piedzīvojumi Āzijā in a larger map

23.-25.01.2013. Siem Reap, Kambodža

No Luang Prabang, Laosā atlidojām uz Siem Reap, Kambodžā. Atkal jauna valsts un atkal tā patīkamā sajūta, ko rada neziņa par to, kas mūs te sagaidīs. Bet sagaida Kambodža mūs karsti – ārā ir 31 grāds. Un ar to jau vien pietiek, lai viss būtu kārtībā. Arī pirmie satiktie cilvēki ir draudzīgi un šķiet, ka pat jaukāki nekā Laosā. Iespējams, ka tas tūristu dēļ, jo to te ir daudz. Vienīgi lidostas valūtas maiņas punktā mūs piešmauca par 10 USD. Paši jau vainīgi – pirms tam nenoskaidrojām maiņas kursu.

Starp citu Siem Reap tulkojumā nozīmē „Siāmas sakāve”. Siāma ir senais Taizemes nosaukums, attiecīgi nosaukums pilsētai ir dots par godu khmeru (Kambodžas pamatiedzīvotāji) uzvarai pār siāmiešiem kādā vairākus gadsimtus senā karā. Tā teikt ar politkorektumu šeit neslimo.

Galvenais Siem Reap piesaistes objekts in Angkor Wat jeb Tempļu pilsēta, kas ir lielākais reliģiskais komplekss pasaulē un tas tiek saukts arī par 8 pasaules brīnumu. Angkoras templis attēlots arī Kambodžas karogā un arī pilsētā katras otrās (ja ne katras) viesnīcas, restorāna nosaukumā ir vārds Angkor.

Arī mūsu galvenais mērķis Kambodžā bija apskatīt Angkor Wat. Nolēmām, ka apskati dalīsim divās dienās – pirmajā vairāk skatīsim mazākos tempļus, bet otrajā dienā brauksim uz saullēktu (cik tūristiski!) un pēc tam skatīsim lielākos tempļus. Angkor Wat kompleksa platība ir tik liela, ka to nav iespējams izstaigāt, tādēļ jāirē tuk-tuks. To arī sarunājām par 15 USD dienā. Un aidā!

Pirmajā dienā sākām 8:00 no rīta un tā arī visu dienu līdz vēlai pēcpusdienai baudijām senatnes atmosfēru un ķērām mazākas un lielākas wow sajūtas. Sevišķi skaisti ir nelielāki un mazāk apčubināti tempļi, kas ir nedaudz apdrupuši, apauguši ar kokiem un, kur ir mazāk cilvēku. Atliek tikai apsēsties un paklausīties kā čivina putni un iedomāties, kā te kādreiz ir bijis un, cik daudz pūļu bija nepieciešams, lai šo visu dabūtu gatavu.

Protams arī lielie tempļi ir iespaidīgi, bet lielajos grūtāk noķert to īsto sajūtu. Lielajos vairāk jābrīnās par arhitektonisko pusi.

Jāteic, ka pastaigu vēl eksotiskāku padarīja 35 grādu karstums, tādēļ dienas beigās bijām diezgan pamatīgi saguruši un arī apsārtuši. Pa dienu izdzērām piecas 1,5l ūdens pudeles un trīs lielus kokosriekstus.

Nākamajā dienā cēlāmies 4:30, lai paspētu uz slaveno saullēktu pašā lielākajā templī – Angkor Wat. Nesaprotu, kur mums tāda apņemšanās, bet nu pasākumam PR, protams, izcils. Lieki teikt, ka nebijām vienīgie – sevišķi vienā pusē, kur skaitās pats labākais skats. Sajūta tāda kā gadatirgū, kur daudz japāņu un ķīniešu tūristu. Jā, japāņi un ķīnieši šeit ir viennozīmīgi lielākā tūristu daļa.

Rīts patrāpijās tāds viegli mākoņains, bet galu galā noķērām arī kādu smuko bildi.

Pēc saullēkta liela daļa cilvēku aizbrauca atpakaļ uz viesnīcām brokastot. Mēs savukārt izstaigājām Angkor Wat. Liels un iespaidīgs, bet kā jau teicu mums tomēr labāk patīk mazāki templīši.

Interesantākais pašā Angkor Wat bija pērtiķu uzbrukums japāņu tūristiem. Pērtiķi nabaga japāņiem atņēma pusdienu kastes. Apēda gan maizīti, gan jogurtu, gan zaptes burciņu izēda. Diezgan agresīvi dzīvnieki, bet nu tādi jau viņi kļuvuši cilvēku dēļ.

Pēc Angkor Wat aizbraucām vēl uz kādiem četriem tempļiem, bet nu ar to arī pietika, jo tomēr agrā celšanās lika par sevi manīt.

Tagad jau taisamies uz Bangkoku, lai nokārtotu Mjanmas vīzas un lidotu prom uz turieni. Runā, ka Mjanmā būs vēl karstāks – ap 40 grādiem. A kas?

View Mārtiņa un Indža Piedzīvojumi Āzijā in a larger map

20.-22.01.2013. Luang Prabang (Laosa)

Pēc lielā WOW Gibbon Experience, sēdāmies ātrajā laivā un pa Mekongu braucām

lejā uz Luang Prabang. Ja Gibbon Experience bija WOW, tad ātrā laiva bija Uijj Uijj

Uijj. Protams, ka ļoti vilinoši no Huay Xai līdz Luang Prabang ir aizbraukt 6 stundās

nevis divās dienās (2x6 stundas). Tomēr, lai piedod mūsu mazie draugi laosieši,

bet šīs laivas nav paredzētas tādiem teļiem kā mēs!




Sešas stundas nosēdējām uz ķeblīšiem salocījušies kā tādi saliekamie nazīši.

Ātrums arī tāds, ka bail pakustēties, bet jāteic, ka arī paši laosieši īpaši ērti tajā laivā nejutās.

Vienīgais glābiņš bija tas, ka ik pēc stundas šoferītim bija jāmaina gāzes balons (laiva iet uz gāzi), tad

turpat upes vidū varēja 2 minūtes izstaipīt kājas. Bet nu veiksmīgi esam galā un patiesībā vienreizējie

skati kompensēja visas neērtības.

Šobrīd jau trešo dienu dzīvojamies pa Luang Prabang. Te ir jauki. Luang Prabang

ir ļoti sena pilsēta ar bagātu kultūras mantojumu. Pilsētas vēsture aizsākās vēl

698.g. p.m.e. un laika gaitā tā ir bijusi galvaspilsēta gan Luang Prabang, gan Laosas

Karaļvalstīm, līdz 1975.g. komunisti galvaspilsētu pārcēla uz Vientiane. Ne velti

pilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Šobrīd te joprojām ir

daudz klosteru un daudz mūku, kas staigā apkārt savos mandarīnu krāsas halātos.

Īpaši iespaidīgi skati ir saullēktā, kad desmitiem mūku garā rindā dodas pēc pārtikas

ziedojumiem. Un visam fonā franču koloniālā laika mājas.





Pateicoties visiem šiem labumiem pilsētā ir arī diezgan daudz tūristu, daudz Laosas

mērogiem. Kaut gan tādi klasiski tūristi baltās biksēs un baltos kreklos te pagaidām ir

maz. Pamatā šeit sastopami ceļotāji un backpackeri, kas pagaidām vēl tā labi saplūst

ar pilsētu un vietējiem un nekādus konfliktus nerada.

Vienu dienu bijām aizbraukuši uz ūdenskritumu, kas atrodas tepat kādus 30km no

pilsētas. Daudz nepārspīlējot šo varētu nosaukt par skaistāko ūdenskritumu, kādu

esmu redzējis.




Citā dienā gribējām aizbraukt uz otru ūdenskritumu, bet mums gadījās tik „talantīgs”

tuk-tuk šoferis, kas īsti nesaprata, kas ir ūdenskritums, bet saprata, ko nozīmē peldēt.

Tad nu šis mūs aizveda uz baseinu pilsētas nomalē. Baseinā neviena cilvēka, turpat

pie baseina aug banāni un kokosa palmas. Nu ko darīt, ja jāpeld baseinā, tad jāpeld

baseinā. Pārāk bieži parastā janvāra otrdienas pēcpusdienā pa baseinu dzīvoties

nesanāk, tādēļ tā teikt „ņēmām no dzīves visu, ko tā sniedz” (sveiciens Jurītim). Pēc

tam vēl ar vietējiem puikām uzspēlējām futeni un diena izdevusies.





Karte:

View Mārtiņa un Indža Piedzīvojumi Āzijā in a larger map

18.-19.01.2013. Gibbon Experience, Huay Xai, Laosa

Wow! Tā vienā vārdā vislabāk raksturot šīs divas dienas. Tāds sajūtu un nebijušu emociju
kokteilis dēļ kā ir vērts maksāt jebkādu naudu (100 latus jau nu noteikti) un kas veido mazās
dzīves laimītes.

Bet tad pirms lielā WOW neliels ievads par Gibbon Experience. Tas ir tāds dabas aizsardzības-
ekotūrisma projekts, kas vērsts uz Gibbon sugas pērtiķu un to dabīgās vides saglabāšanu. No
apmeklētāju naudas tiek stādīti meži, bijušie mednieki, meža cirtēji un opija audzētāji tiek
piesaistīti kā gidi, tādēļ mazinot negatīvo ietekmi uz mežu un arī apkārtējo ciemu iedzīvotāji
tiek izglītoti par dabas aizsardzības jautājumiem.

Labi, tad par pašu WOW. Viss sākās ar 2h trekkingu dziļāk iekšā džungļos cauri bambusa
audzēm, palmām, zandaļkokiem un termītu mājām. Līdz nonācām līdz pirmajam WOW. Tā
bija 500m gara trose, kas pārvilkta no viena kalna uz otru, pāri 100m dziļai ielejai. Piekabinies
pie troses un laidies pāri ar 50km/h ātrumu. Sākumā ir bailes, bet tad jau vairs neko –
smaids par visu seju un sajūsmas smiedzieni par visu muti. Un tad nākamais šļūciens un tad
nākamais un tā pavisam 9, no kuriem garākais 700m.

Tā mēs aizzibinājāmies līdz nākamajam WOW, kas bija māja kokā kādus 40m no zemes ar
skatu pāri visai ielejai. Šī būs mūsu viesnīca. Un kā jūs saprotat check-in viesnīcā notiek ar tās
pašas troses palīdzību.

Māja ir diezgan vienkārša, bet tajā pašā laikā smalka. Pirmajā līmenī ir duša un pods ar
pasaulē labāko skatu pa logu (loga nav), otrajā līmenī ir neliela virtuve un guļamvietas
(matrači) un trešajā līmenī vēl pāris guļamvietas. Vispār šeit var palikt kādi 10-12 cilvēki,
bet mums kārtējo reizi paveicās, jo bez mums grupā bija tikai jauns, sakarīgs dāņu pārītis.
Līdzarto visa māja bija mums četriem.

Iečekojāmies, izbraucām vēl vienu aplīti pa kabeļiem un tad jau bija gatavas vakariņas. Gidi
aizbrauca uz savu nometni. Savukārt mes paēdām un pilnīgs chill ar fantastisku saulrietu
fonā.

Pašā vakarā iedzeram lao lao, pārrunājam dienas spilgtos iespaidus, sniedzam īso kursu
Latvijas vēsturē (izglītojam dāņus) un ejam gulēt, klausoties džungļu skaņas.

No rīta ceļamies, brokastis, tad divas stundas var palasīt grāmatu, vai skatīties pa logu, vai
nedarīt neko.

Pēc tam vēl stundas pārgājiens un vēl seši šļūcieni, no kuriem pēdējie divi 700m gari. Un
atkal tas pats – neliels drebulītis sākumā un plats smaids un prieks par skatu pēc tam.

Karte: 

View Mārtiņa un Indža Piedzīvojumi Āzijā in a larger map

14.-17.01.2013. Sapa – Dien Bien Phu – Laosa

Šīs dienas bija diezgan nogurdinošas tranzīta dienas.

No Sapas 8 stundas braucām uz Vjetnamas pierobežas pilsēteli Dien Bien Phu, kas
atrodas kādus 30km no Laosas robežas. Ceļš līdz Dien Bien Phu kaut arī nogurdinošs
bija izcili skaists. Līkumains ceļš ved cauri 2000m augstiem kalniem, kas noauguši
ar biezu džungļu mežu, apakšā tek kalnu upe. Ik pa brīdim ceļš ir ļoti bedrains, ka
jābrīnās kā mūsu Ford Tranzit vispār tiek uz priekšu, citur celš pavisam svaigs un
vietām tas vēl tiek būvēts. Tādēļ citur jāapstājas, lai pagaidītu kamēr buldozers
nošķūrē tikko nodrupinātos klins gabalus, citu reizi savukārt jāapstājas, jo ceļa
vidū notiek aktīva tirdzniecība ar vistām. Bet saprotams, ka bez mūs, nevienu tas
nepārsteidz.

Dien Bien Phu nearko nepārsteidz, vienīgie prieki ir par to, ka no somas var izvilkt
šortus un zandales, jo izskatās, ka drēgnais laiks ir palicis Vjetnamas kalnos.

Nākamājā dienā 5:00 ir nākamais autobuss uz Muang Khua Laosā. Arī šeit skati
pa logu ir fantastiski. Žēl, ka autobuss īpaši nestājās un neko nevar nofotogrāfēt.
Bet ceļš jau šeit ir labāks. Kā noskaidrojām ķīnieši ir ļoti naski Laosas kokmateriālu
kārotāji, tādēļ tie apmaiņā pret atļauju izzāģēt mežus ir izbūvējuši labu ceļu. No
Muang Khua vēl 2,5h braucām uz Udomxai, no kuras nākamajā dienā bija nākamais
8h brauciens uz Huay Xai, kas atrodas Mekongas krastā un otra pusē ir Taizemes
robeža.

Varbūt nedaudz pa strauju izskrējām cauri visiem Laosas ziemeļiem, bet faktiski
vienīgā iespēja, ko šeit darīt ir tas pats trekkings ar vietējo ciemu apskati. Bet to
jau tikko bijām darījuši Sappa, tādēļ gribējās kaut ko jaunu. Un patiesībā galvenā
piesaistes vieta dēļ kuras mēs braucām šurp ir „Gibbon Experience”. Tā ir tāda
kā atrakcija dabas rezervuāta teritorijā, kur kokos izvedotas vairākas koku mājas,
kas savstarpēji savienotas ar trosēm par kurām var pārvietoties ar trīša palīdzību.
Garākais „brauciens” ir kādus 800m garš un vidējais augstums no zemes ir 50m,
bet vietām arī augstāk. Turklāt nakšņošana ir turpat koku mājās. Bet par šo vairāk
nākamajā reizē.

12.-13.01.2013. Sapa Trekking

Sapa mūs sagaida ietinusies pelēkos lietus mākoņos, tikai šur tur no mākoņiem
izlīdusi kāda kalna virsotne. Ir aptuveni 5 grādi. Laiks nepārsteidz, jo ar sliktu laiku
šajā gadalaikā Vjetnamas ziemeļos, turklāt kalnos, ir jārēķinās.

Par spīti lietum sameklējām vietu, kuru mums ieteica Hanojā satiktais dānis – Sappa
Ochao. Sappa Ochao ir organizācijas, kas izveidojusi nelielu skolu un nodrošina angļu
valodas apmācības vietējiem bērniem. Paralēli tam viņi rīko pārgājienus (trekking)
pa apkārtnes kalniem un rīsu laukiem, iekļaujot vietējo etnisko minoritāšu ciemu
apmeklējumu. Gidi ir tie paši etnisko minoritāšu bērni, kas izmācījušies viņu skolā.
Pārgājieni nav pārāk lēti, bet toties nauda aiziet labiem darbiem, tādēļ nav žēl
samaksāt tos 15-20 latus vairāk, nekā citos kantoros.

Mēs izvēlējāmies divu dienu pārgājienu ar nakšņošanu vietējo Hmong minoritāšu
mājā. Pirmajā dienā bija paredzēts noiet 14km, otrajā 10km.

Mūsu gids uz abām dienām bija bezgala smaidīga un pozitīva meitene – Mai. Kāda
tur meitene – 30 gadus veca, 3 bērnu mamma. Mai angļu valodu iemācījusies no
tūristiem, bet jāteic, ka valoda viņai ir ļoti laba, tādēļ viņa var daudz ko pastāstīt par
vietējām tradīcijām un dzīvesveidu.

Vēl tik iedzērām karstu ingvera tēju, uzvilkām lietus jakas un sākām iet. Taka sākās
turpat pilsētā un tā izvijās pa kalnu kori un ved nedaudz uz leju iekšā ielejā, kur
atrodas pirmais ciems. Jau no paša sākuma fotoaparāts netiek atpūsties ne mirkli
– tad jānobildē bambusa koks, tad banānu koks un tad sākās slavenās Sapas rīsu
terases. Diemžēl šobrīd nav rīsu sezona, tādēļ lauki ir tukši, bet neskatoties uz to
skati ir vienreizēji. Varam tikai iedomāties kā šeit izskatās jūnijā un augustā, kad rīsi
no spilgti zaļiem kļūst koši dzelteni.

Pēc kadas stundas gājiena kļūst gaišāks un no mākoņiem spraucās ārā skopi saules
stari, bet ar to pietiek, lai apkārte izgaismotos vēl krāšņākiem skatiem. Tā rezultātā
Ingus fotoaparātam jau sāk mirgot sarkanā baterejas lampiņa.

Klāt arī pirmais ciems, jeb precīzāk kādu trīs četru māju puduris. Mājas ir pavisam
vienkāršas, dažas uz pāļiem, dažām jumta vietā salmi, citām šīfera gabali. Starp
mājām un šķūņiem klīst sivēni, vistas, pīles un arī noplukuši suņi, kuriem šeit netiek
doti vārdi, jo tos, lai, cik tas mums liktos nepieņemami vai nepareizi, piemeklē tāds
pats liktenis kā citiem mājlopiem. Bet tā ir šo cilvēku kultūra un tai pat laikā skarbā
ikdiena, kur liela tās daļa ir diezgan smaga cīņa par pārtiku un izdzīvošanu.

Paši vērtīgākie mājlopi šeit ir ūdensbifeļi, kas ir arī nosacītās turības apliecinājums un
nozīmīga maiņas vērtībā. To cena ir ap 1000 dolāriem un tie ir lieli palīgi rīsu lauku
apstrādei, jo mehanizētu lauksaimniecības iekārtu šeit saprotams, ka nav. Bez tam
vietējās tradīcijas nosaka to, ka bifeļi tiek kauti, lai izrādītu cieņu, kādam, kas aiziet
no šīs dzīves. Tad uz mielestu sanāk viss ciems un piemin aizgājēju.

Pa pagalmiem dauzās arī nošmulējušies bērni, kuri ir diezgan kautrīgi, bet kā jau
bērni arī ziņkārīgi un labprāt fotogrāfejas un pēc tam smejas par savām sejām
fotoaparātā.

Uzreiz pēc ciema mūs sagaida četras vietējās sievietes, kas ģērbušās tradicionālajos
kostīmos un tirgo pašdarinātus suvenīrus – galvenokārt apģērbu un dažādas somiņas
un maciņus. Lai arī mēs pieklājīgi pasakam, ka neko no viņām nepirksim, jo mums ir
mazas somas un vēl garš ceļojums priekšā, viņas ir ļoti neatlaidīgas, bet ne uzbāzīgas.
Divas paliek turpat, bet pārējās vienkārši nāk mums līdzi sakot, ka viņas vienkārši iet
mājās.

Šeit jābilst, ka tradicionālie tērpi netiek vilkti tūristu dēļ – sievietes un arī daži vīrieši
šādi staigā ikdienā. Un arī bērniem uz skolu jāiet tradicionālajās drēbēs, lai uzturētu
vietējās paražas.

Tā šīs sievietes ar mums nostaigāja gandrīz divas stundas, arī gaidīja kamēr mēs
paēdam pusdienas, līdz mēs beidzot apžēlojāmies par viņām un nopirkām pāris
somiņas un maciņu. To mēs darījām vairāk aiz tā, lai viņas tiktu mājās, jo izskatījās,
ka viņas būtu nākušas ar mums līdz galam. Beigās visi bijām priecīgi mēs gājām tālāk,
bet viņas pa stāvām dubļainām takām aizgāja katra uz savām mājām.

Tad vēl pēc kādas stundiņas izgājām cauri lielākam ciemam (7-8 mājas) un sākām
kāpt kalnā uz mūsu naktsmītni. Vēl tikai garām aizbrauca pāris mašīnas ar japāņu
tūristiem, kas bija atvesti uz ciemu paskatīties, kā dzīvo vietējie. Varbūt nebija tik
traki, bet izskatījās nedaudz pēc Āfrikas Safari, kur tūristi caur mašīnu logu skatās uz
lauvām.

Sākumā mums bija paredzēta cita naktsmītne, bet tajā mājā pirms pāris dienām bija
bijis vietējais šamanis un pēc vietējām tradīcijām tas nozīmē, ka trīs dienās mājā
netiek laisti sveši cilvēki. Par to liecina zaļas lapas, kas tiek piekārtas virs durvīm.
Vispār vietējie tic gariem un šamanim viņu dzīvē ir leila nozīme, lieki teikt, ka arī visas
slimības tiek ārstētas ar šamaņa palīdzību.

Tā mēs turpinājām kāpt kalnā līdz nonācām līdz dažu māju pudurītim, kur būs arī
mūsu naktsmītne. Skats no mājas paverās pāri visai ielejai, virs kuras ceļas migla.
Ir skaisti. Skats uz pašu māju gan nav tik rožains. Bet nu neesam jau mēs šeit
atbraukuši dzīvot smalkās viesnīcās. Tieši gribējām iepazīt to kā dzīvo vietējie un
lūk šī tad arī ir iespēja to izdarīt un domājams, ka šī būs viena no labākajām mūsu
ceļojuma pieredzēm. Turklāt šī vieta nav izveidota tūristiem, tā ir par 95% autentiska
(autentisks neizskatījās televīzors un kokakolas bundžas, kuras mums piedāvāja, bet
tai pat laikā šīs abas lietas nu jau patērē arī vietējie iedzīvotāji, jo tomēr arī šeit ir
21.gs.)

Mūs sagaida smaidīga ģimene un vēl viņu kaimiņi un radi, kopā kādi desmit cilvēki.
Visi smaidīgi un laipni ierāda mums guļvietu, kas būs tādā kā šķūnīti. Gulēsim zem
divām vatētām segām, tādēļ nevajadzētu būt pārāk auksti. Māja diezgan plaša, tajā
kurās trīs ugunskuri, kur uz diviem tiek gatavotas vakariņas, uz viena varās liela bļoda
ar dažādām zālēm. Zāļu novārījums tiek gatavots zāļu vannai.

Zāļu vanna ir tieši laikā pēc drēgnā pārgājiena un tā smaržo tiešām labi. Tur ir klāt
koriandrs un vēl lērums ar zālēm, kuru nosaukumus neatceros.

Pēc vannas jau tiek klāts vakariņu galds un tas izskatās diezgan glauns. Ir uz oglēm
cepta zivs, bambusa dzinumi, vistas zupa, vista un liellops ar dārzeņiem, toffu, vēl
vairāki citi ēdieni un rīsi. Viss ir svaigs un diezgan garšīgs, lai arī daži ēdieni ir mums
pārāk nepierasti, tādēļ tos tikai pagaršojam. Visam pa virsu straujā tempā tiek
uzderts rīsu vīns. Tā teikt dezinfekcijai un labākam miegam.

Pēc vakariņām vēl ar večiem iedzeram pāris glāzes, Ingus sapīpē vietējo ūdnespīpi,
parunājamies ar Mai un dodamies pie miera.

No rīta ceļamies ap 7:00, brokastīs mums cep pankūkas ar banāniem un kondencēto
pienu. Pēdam, atvadamies no ģimenes un dodamies tālāk.

Šodien ceļā ved pa ielejas otru pusi, vairāk pa mežu, bet kreisajā pusē joprojām ieleja ar
iespaidīgajām rīsu terasēm. Mai mums rāda, kā vietējie audzē koriandru, ingveru, orhidejas.
Pēc kādām 3 stundām esam nonākuši līdz ceļam, kur mūs sagaida busiņš, kas mūs aizvizina
atpakaļ līdz Sapai.

11.01.2013. Ha Long Bay – Ha Noi – Sapa

Šodien pārbraucienu diena. Mūsu Ha Long Bay kruīzs beidzās ap 11:00, tad pēc
pusdienām 3,5 stundu ceļš atpakaļ uz Hanoju. Bet šobrīd jau guļam vilcienā uz Sapu.
Smieklīgi, ka guļam kopā ar četrām vjetnamietēm. Nē, nav tā, ka guļam vienā gultā,
vienkārši šoreiz braucam hard-sleeper kupejā un šeit tas nozīmē to, ka kupejā ir 6
gultas, kurās bez mums „dzīvo” arī četras vjetnamietes. Bet viņas izskatās jaukas, žēl
tikai, ka nerunā angliski. Un, jā, guļam tāpēc, ka apsēsties šeit nav iespējams un tas
nozīmē, ka gulēsim visas 10 stundas līdz pat Sapai. Bet gulēt droši vien ir foršāk nekā
sēdēt.

Nu jā un vēl bez 4 vjetnamietēm mūsu kupejā dzīvo mazie draudziņi tarakāni – Ingus
jau ir nogalinājis kādus 3, bet mēs braucam vēl tikai kādu stundu, tas nozīmē, ka līdz
Sapai šis skaitlis var pieaugt līdz 30! Haha

Citādi nekas īpašs šodien neatgadījās, ja nu vienīgi ir vērts pieminēt mūsu Rozi
(Rosa). Roze strādā tūrisma aģentūrā un Roze ir forša. Viņa mums pārdeva Ha Long
Bay braucienu pa 53 dolāriem no cilvēka, bet tajā pašā laikā šveiciešiem, kurus
satikām uz mūsu kuģa, kāda cita aģentūrā šo pašu tūri ietirgoja par 100 dolāriem no
cilvēka.

Tāda ir tā Vjetnama – visu laiku jākaulējas un jāskatās, lai tevi nepiečakarē. Bet mēs
jau abi no Sabiles, tādēļ nav jau tik viegli mūs piečakarēt. Nu labi, Pekinas čūska
neskaitās.

10.01.2013. Ha Long Bay

Čiv riv!

Nu re viena nedēļa jau apkārt – ātri gan tas laiks iet, vismaz šeit un pie tik intensīvā
grafika. Bet nu vēl jau priekšā piecas nedēļas, tā kā laika vēl gana.

Šodien braucām ievilkt ķeksīšus un apsakatīt vienu no septiņiem Jaunajiem Pasaules
brīnumiem – Ha Long līci. Nolēmām, ka nav vērts braukt šurp pašiem uz savu roku,
tādēļ braucām organizētā tūrē, kas sanāk lētāk. Turklāt šobrīd, kad Vjetnamā ir
ziema, tad nav vērts arī ņemt privāto laivu, kas maksā četras reizes dārgāk nekā visa
mūsu tūre. To būtu forši darīt vasarā.

Tad nu, lūk, ap 9:00 izbraucām no Hanojas un tad pēc kādām trim stundām bijām Ha
Long. Pa ceļam varēja redzēt arī kādu drusku no lauku ikdienas, kaut gan salīdzinot ar
Vjetnamas ziemeļiem vai Laosu šīs vietas galīgi vēl nav lauki.

Aizbraucām uz Ha Long pilsētu, tad mūs uzsēdināja uz viena no daudzajiem kuģīšiem
un aidā jūriņā. Programma diezgan standartizēta – uz kuģa pusdienas, tad alu
apskate, tad kaijakings, tad skatu tornis, tad atpakāl uz kuģa, vakariņas, karaoke un
gulēt turpat uz kuģa.

Nepatīk jau tās organizētās tūres, kur visi iet viens aiz otra rindiņā un tad tev stāsta,
ka šis akmens vai klints izskatās kā bruņurupucis, kas vjetnamiešiem simbolizē
laimi utt. Bet kopumā ir forši. Šķiet, ka tūrisma aģentūram ir tāda prakse grupas
komplektēt pēc vecumiem, lai nav tā, ka mums jābrauc kopā ar vācu pensionāriem.
Tad nu lūk mums bija jauniešu grupa, kopā kādi 14 cilvēki – 2 argentīnieši, čīliete, 3
izraēlietes, 2 šveicieši no itāļu daļas, kanādietis, amerikānis, divi īri un, protams, divi
hoilandieši. Tāda raiba kompānija, bet tā tieši ir ceļošanas foršā puse, ka tu satiec tik
daudz dažādu cilvēku, ar dažādām pieredzēm. Var aprunāties par to, kur var medīt
lāčus Kanādā, kas jauns politikā Holandē un kur ASV var pīpēt marihuānu. Un tad,
protams, ceļojuma pieredze – viens ceļo jau pusotru gadu, viens četrus mēnešus,
cits mēnesi. Vieni sāk Taizemē, citi Ķīnā, bet visbiežāk tad arī tiek apceļotas lielākā
daļa šī reģiona valstu – Taizeme, Vjetnama, Laosa, Kambodža un tad citi ķer klāt Ķīnu,
Mjanmu, Nepālu, Filipīnas vai vēl tālāk Jaunzēlandi un Austrāliju.

Skati Ha Long līcī arī skaisti. Vasarā šeit noteikti ir vēl iespaidīgāk, jo tagad dūmnaka
tomēr apgrūtina redzamību, bet priekšstats ir iegūts.

Rīt atpakaļ uz Hanoju un tad pa nakti ar vilcienu uz Sapu.

Karte: 

View Mārtiņa un Indža Piedzīvojumi Āzijā in a larger map

09.01.2013. Hanoi

Sveikas!


Šodien jau Hanojā spīd skopa saulīte, līdzarto arī krekšķis mazāks un galva skaidrāka.


Izgulējāmies un gājām ielās. Šodienai nekāds īpašais plāns nebija, vienkārši klīdām pa ielām un ķērām sajūtas. Paēdām vienā vietā, paēdām otrā, uz kāda ielu krustojoma iedzērām drausmīgi stipru un saldu kafiju ar semočkām, apēdām kādu augli ar nezināmu nosaukumu un ar cyclo – tāds ritens, kuram priekšā kulba aizbraucām līdz katra Vjetnamieša svētākajai vietai – tēvoča Ho mauzolejam. Pašu Ho diemžēl apskatīt nevarējām, jo šis pieņem tikai divas stundas dienā, bet nav jau arī nekāda lielā bēda. Interesanti, ka veco zēnu katru gadu uz trim mēnešiem ved uz Maskavu uz tehnisko apkopi. Nopietni.


Tad vēl šodien ievācām info un pierezervējām nākamo dienu aktivitātes. Rīt brauksim uz HaLong bay pa kurieni dzīvosimies 2 dienas un tad pēc tam brauksim uz ziemeļiem uz Sapu. HaLong bay varētu būt diezgan tūristiska vieta, bet neko darīt, jo tā vieta ir jāredz, tik jācer, ka laiks būs daudz maz normāls.


Vispār jau ar tiem tūristiem tā jocīgi – no vienas puses viņi nedaudz kaitina un gribās no viņiem aizmukt, gribas, lai pieredze būtu pēc iespējas ekskluzīvāka un tā nebūtu jādala ar citiem, bet no otras puses saproti, ka pats jau tāds pats tūrists vien esi un patiesībā lielākā daļa no viņiem ir pavisam normāli cilvēki.

Pielikšu klāt arī dažas bildes, bet vispār gribētos, lai bildes būtu vairāk un labākas. Bet nu skaidrs, ka šo visu nevar tā līdz galam ne nobildēt, ne nofilmēt, tādēļ ņemiet par labu kā ir.

View

08.01.2013. Hanoi

Šī bija gara gara diena. Hanojā iebraucām ap 5:00 no rīta. Vilciens apstājās stacijā,

kas izrādījās nav pašā centrā, bet to mēs sapratām tikai vēlāk. Tad nu lūk Lonely

Planet lasījām, ka no jebkuras dzelzceļa stacijas līdz mūsu noskatītajai viesnīcai ir

15-20 minūšu gājiens, tad arī nolēmām iet, lai nebūtu jākaulējas ar uzmācīgajiem

taksistiem un skūteru vadītājiem. Lepni pagājām visiem garām un devāmies virzienā,

kur pēc mūsu domām jābūt viesnīcai – gājām gājām, prasam vienam, prasam otram

– viens rāda vienu virzienu, otrs citu. Līdz sapratām, ka kaut kas nav kārtībā un

jāiet atpakaļ uz staciju un tad jāiet uz otru sliežu pusi – te jau izskatījās cerīgāk, bet

vienalga esam nolēmuši, ka jāiet pašim, jo taksisti prasa 10 USD, kas pilnīgi noteikti

šajā valstī nav adekvāti. Pa 3-4 USD būtu gatavi braukt, bet lielākais, ko nokaulējām

ir 5 USD, kas tāpat liekas pa dārgu, tādēļ iespītējamies viena dollāra dēļ. Galu beigās

novazājāmies kādas divas stundas, tad sākām runāt ar vietējiem, kas beigās mums

izsauca taksi par tiem pašiem 5 USD.


Kāda ir visa šī garā ievada morāle? Spītība citreiz ir laba lieta, bet citreiz pēc

negulētas nakts varbūt tomēr labāk samaksāt kaut vai to dollāru (uz diviem, īpaši

atceroties Pekinas čūsku par 15 latiem) vairāk un nečakarēties 2 stundas. Vēlāk

noskaidrojām, ka taksis tā arī maksātu 3-4 dollārus. Bet tikai tā jau tā pieredze krājas,

tā kā nākamreiz būsim gudrāki.


Visādi citādi pirmie iespaidi par Hanoju tikpat eksotiski, cik viss ceļojums. Tāda

šarmanta pilsēta, īpaši dēļ franču kolonijas laika ēkām, kas man nedaudz atgādina

Kubu. Un tam visam klāt pilnīgs mudžeklis uz ielas – atkal tas pats smaržu, garšu,

netīrības, cilvēku, mocīšu kokteilis. Ir ok.


Vienīgi mitrums ir diezgan liels – visu laiku ir migla vai sijājošs lietus un līdzarto ir

ļoti drēgns. Visas drēbes un arī dvieļi ir mitri. Vienīgais, kas izvelk visu pasākumu ir

termoveļa – bez tās būtu pavisam čābīgi.


Līdzarto šodien arī iemetās neliels krekšķis un sagurums. Tādēļ šodien nolēmām

apkārt nevazāties, bet vienkārši pagulēt viesnīcā. Rīt jau būs labāk, tad varēsim labāk

izpētīt Hanoju.


Tad jau līdz nākamajai reizei!

m.

07.01.2013 no Nanning uz Hanoi (Vjetnama)

Šīs dienas galvenais uzdevums bija dabūt Vjetnamas vīzu un tikt prom no Nanningas.

Tas arī izdevāsI Kaut gan vīzas noformēšana dienas laikā izmaksāja dārgi – 65 latus. Ja

gaidītu divas dienas, tad cena būtu aptuveni 45 lati, bet tad starpību mēs samaksātu

par viesnīcu un vēl ieķertos Nanningā, kas noteikti nav ceļojuma nozīmīgākais

pieturas punkts.


Vienīgi tā dīvaini šķita, ka internetā norādītās vīzas cenas ir 30-60 dollāri – mēs

samaksājām gandrīz divreiz vairāk. Bet ko tu pierādīsi konsulāta birokrātam?

Aizrausimies ar taisnības meklēšanu un vīzu nedabūsim vispār.


Tad jau vēl lielāka škrobe bija jaunai krievu ģimenītei – Koļai, Ļjusjai un viņu ~7 gadus

vecajai meitai. Starpvalstu vienošanās nosaka to, ka starp Krieviju un Vjetnamu vīzas

nav nepieciešamas, bet ej tu to visiem ieskaidro – ierēdnim konsulātā, vilciena biļešu

pārdevējai, kura biļetes bez vīzas nepārdod un kas zina ko vēl izdomās robežsargi.

Tādēļ krievi dabuja taisīt veselas trīs vīzas. Vispār tādi forši krievi izskatījās – paši no

Iževskas (netālu no Urāliem) ceļo jau ilgāk kā divus mēnešus. Bijuši Ķīnas ziemeļos,

izceļojuši pa Tibetu un tagad tāpat kā mēs brauc uz Vjetnamju. Forši arī tas, ka ceļo

ar savu meitu. Tā kā mammas nav ko satraukties – ja maza meitene var ceļot apkārt,

tad divi lieli teļi jau nu arī nepazudīs.


Vēl šodien nedaudz sanāca pastaigāt pa Nanningu. Izmetām loku pa tirgu, kur, šķiet,

var nopirkt jebko. Īpaši interesanti ir dažādas ēdamās lietas – sēnes, augļi, rīsi, gaļa

utt. Viss tas raibais smaržu, cilvēku, mašīnu, mopēdu kokteilis ir grūti aprakstāms.

Bet kā mēdz teikt – tā ir Āzija!


Labi, brauksim tālāk un tad jau skatīsim, ar ko mūs pārsteigs Hanoja.

06.01.2013. Nanning, Ķīna

Un ceļojums var sākties pa īstam!


Šodien cēlāmies 4:30, lai jau 6:00 būtu lidostā un lidotu uz Nanning.


Jāsāk atkal ar atkāpi par to, cik pasaule tomēr ir maza. Vakar braucot no Mūra

autobusā blakus mums apsēdās divi ķīnieši, kas mūs uzcienāja ar iesmiņu gaļas.

Angliski nevarēja pateikt ne vārdu, tā kā nekāda komunikācija nesanāca. Bet skat

skat šodien lidostā viņus atkal satikām un izrādās, ka viņi lido ar to pašu lidmašīnu.

Protams, viņi mūs atcerējās, bet nu atkal jau neko pateikt nevarēja kaut ļoti gribēja

draudzēties. Bet pats interesantākais šajā visā ir tas, ka iespēja viņus satikt bija

1:1000’000’000, jo šī taču ir Ķīna, ne Bauska vai Lielvārde! Bet redz, ka tomēr var.

Nebūtu slikti, ja tā veiktos loterejās.


Bet labi, pēc 3h lidojuma bijām Nanningā. Un jau no pirmajiem mirkļiem skaids, ka

tā vairs nav nekāda Pekina. Nav arī galīgi lauki, bet tomēr province. Cilvēki uz mums

skatās krietni intensīvāk, jo šeit acīmredzot balto cilvēku nav daudz. Arī satiksme un

kopējā atmosfēra daudz eksotiskāka.


Nanningā gan nebijām plānojuši uzkavēties, jo jau šodien gribējām braukt tālāk uz

Hanoju, bet viss tomēr nebija tik vienkārši, jo izrādās, ka Vjetnamas vīzu uz robežas

nevar nokārtot, tādēļ arī vilciena biļeti neviens mums nepārdeva. Kaut kādā veidā

tikām skaidrībā, ka vīzu var nokārtot te pat Nanningā, kur ir Vjetnamas konsulāts.

Braucām uz konsulātu, bet nu diezgan loģiski, ka konsulāts šodien kā jau pie

svētdienas nestrādā. Jāgaida rītdiena. Tādēļ turpat blakus birojā sarunājām internetu

un pierezervējām viesnīcu.


Arī šeit neliela atkāpīte. Aizbraucām uz viesnīcas pusi un ejam meklēt viesnīcu. Te

pekšņi pie mums pienāk čalis un rāda viesnīcas rezervēšanas lapu, kur rakstīts mans

vārds. Izrādās šis ir izsūtīts ārā, lai mūs sagaida. Vienīgā nianse ir tāda, ka mēs jau

nevienam neteicām, ka uzreiz brauksim uz viesnīcu un tas čalis mūs būtu varējis

gaidīt visu dienu. Bet tā pie viņiem te ir. Welcome to China!


Viesnīca arī, protams, ir uz goda. Paši mēs viņu ilgi meklētu, bet pats foršākais, ka te

nav apkures, jo ziema te esot īsa un apkuri nevajagot. Neko darīt būs jāguļ ar drēbem

un cepuri, zem divām segām, jo lai arī nav mīnusu temperaturā, bet tomēr ir drēgns.


Tā kā kopumā sajūta ir tāda, ka ceļojums ir sācies. Jo šodien jau bija tā, ka no rīta vēl

nezinām, kur būsim vakarā un tādēļ ir jāsāk improvizēt. Galvenais vēsu prātu un viss

jau beigās būs kārtībā. Pēc ilgāka laika varbūt tas nogurdinās, bet šobrīd tas liekas

forši. Tad nu līdz nākamai reizei. No Nanningas vai no Hanojas to vēl nezinām.