05.01.2013. Pekina, Ķīna

The Wall


Šodien bija Lielā mūra diena. Cēlāmies diezgan agri – jau ap 7:00, jo pēc stundas

mums pakaļ vajadzēja atbraukt vakar „nejauši satikto draugu – mākslas vēstures

studentu” organizētā mašina, kas mūs aizvestu mūra apskates ekskursijā.


Nelielai atkāpei – vakar dodoties uz Tiananmena laukumu tā pavisam „nejauši” ar

mums sarunu uzsāka divi ķīnieši. Turklāt salīdzinoši labā angļu valodā. „O jūs esat tik

gari” – tā viņi sāka savu stāstu. No kurienes esat? Ā no Latvijas! Jā, mums tur draugi

bija aizbraukuši. Pie jums Latvijā gan ļoti auksti. Kā jums patīk Pekina? Utt. Nu visumā

tādā nevainīga saruna. Un tā aizrunājāmies līdz tam, ka viņi ir mākslas vēstures

studenti, kuriem pieder mākslas galerija un kuri starp citu organizē ekskursijas uz

Mūri. Mums būšot īpašā cena tikai 100 juaņas (~10 LVL). Parēķinājām, ka tas nemaz

nav tik daudz, ņemot vērā to, ka ekskursija ir gandrīz uz visu dienu un tā iekļauj

gan ceļu (jābrauc kādas 2 stundas), gan ieejas maksu, gan pusdienas. Tā piekritām,

ka viņi mūs no rīta savāks no viesnīcas. Vēlāk gan staigājot satikām vēl vairākus

mākslas vēstures skolotājus, studentus un tamlīdzīgus talantus, kuri cita starpā

strādā mākslas galerijās un var noorganizēt arī kādu ekskursiju. Un tad jau tas kļuva

tā aizdomīgi..


Bet nekas 8:00 busiņš bija klāt kā likts un smaidīga gide Dženifera (varat trīs reizes

minēt vai tas viņas īstais vārds) aicināja doties ekskursijā. Cita starpā viņa pastāstīja,

ka apmeklēsim arī zīda, tējas un Ķīniešu tradicionālo rotu rūpnīcu, jo tad mēs

redzēšot arī kaut ko no Ķīnas ikdienas, ko tūristi ikdienā neredz. Rūpnīcās var arī

šo to nopirkt, bet tas nav obligāti. Tad mēs arī sapratām stāstu par rūpnīcām.

Lieta tāda, ka šīs te rūpnīcas maksā viņiem komisijas naudas par to, ka viņi atved

potenciālos klientus. Tāda smalka sistēma pateicoties kurai ekskursijas cena arī

sanāk pieņemama. Mēs gan teicām, ka uz rūpnīcām negribam, jo tās aizņem lielāko

ekskursijas laiku. Uz ko Dženifera atbildēja, ka tas esot obligāti. Nu ja obligāti, tad

mēs nebraucam. Un tā arī nekur ar viņiem neaizbraucām. Tā vietā paši aizbraucām

līdz autoostai un mierīgā garā tikām arī līdz Mūrim. Un gala rezultātā vēl arī

ietaupījām nedaudz naudiņu.


Bet nu tad par pašu mūri. Nu ir jau tas vienreiz mūžā jāredz! Ne velti ķīniešu

sakāmvārds saka, ka cilvēks, kas nav redzējis mūri, nav īsts cilvēks. Jau pati kalnainā

ainava tādiem līdzenuma cilvēkiem kā mums liekas īpašu un tad vēl pa kalnu korēm

un virsotnēm kā čūska aizvijas pats Mūris. Cik gan darba tur bija jāiegulda, lai ko tādu

dabūtu gatavu. To droši vien nezina arī pats Mao.


Bija jauki, vienīgi staigāšanu nedaudz apgrūtināja -20 grādu sals un brāzmainais vējš,

kas īpaši stipri iepūta tieši mūra augstākajās vietās, tādēļ šodien nosalām vēl vairāk

nekā vakar.














Atpakaļceļā aizbraucām līdz Olimpiskajam kompleksam, kur galvenā apskates vieta

ir lielais stadions - „Putnu ligzda”. Arī bezgala iespaidīga celtne. Bet tas laikam lielo

nāciju liktenis – ja kaut ko taisa, tad taisa tā, lai citiem parādītu cik šie lieli un vareni.




Vēlā pēcpusdienā vēl sanāca pastaigāt pa vēsturiskajām Pekinas dzīvojamajām

apbūvēm – Hutong. Tās ir tādas interesnatas, diezgan nabadzīgas dzīvojamās zonas,

kur dzīve, īpaši vasarās, notiek uz ielas. Viens pret akmens durvja slieksni asina savu

lielo nazi, cits baro baložus, vēl cits izdomā, ka ir īstais brīdis uzlaist gaisā raķeti.

Nedaudz modernākajās Hutong daļās ir arī ēstuves un gaumīgi suvenīru veikali, kur

arī mēs atstājām kādu naudiņu.


Šodien bija jauka diena. Pārlidojuma un negulēto stundu sekas vairs praktiski nejūt.

Paspējām apskatīt visu, ko bijām iecerējuši un vēl vairāk. Turklāt pašiem šķiet, ka

vairāk sajutām Pekinas auru. Lai arī pilsēta ir liela, tā tomēr ir ar savu auru, kas Ķīnas

lielajām pilsētām kopumā nav raksturīgi.


Nu ko tagad kravāsim somas un rīt no rīta lidosim uz Nanningu – pilsētu Ķinas

dienvidos. Iespējams, ka rīt vakarā jau būsim Vjetnamā.


Tad jau līdz nākamai reizei.