Sapa mūs sagaida ietinusies pelēkos lietus mākoņos, tikai šur tur no mākoņiem
izlīdusi kāda kalna virsotne. Ir aptuveni 5 grādi. Laiks nepārsteidz, jo ar sliktu laiku
šajā gadalaikā Vjetnamas ziemeļos, turklāt kalnos, ir jārēķinās.
Par spīti lietum sameklējām vietu, kuru mums ieteica Hanojā satiktais dānis – Sappa
Ochao. Sappa Ochao ir organizācijas, kas izveidojusi nelielu skolu un nodrošina angļu
valodas apmācības vietējiem bērniem. Paralēli tam viņi rīko pārgājienus (trekking)
pa apkārtnes kalniem un rīsu laukiem, iekļaujot vietējo etnisko minoritāšu ciemu
apmeklējumu. Gidi ir tie paši etnisko minoritāšu bērni, kas izmācījušies viņu skolā.
Pārgājieni nav pārāk lēti, bet toties nauda aiziet labiem darbiem, tādēļ nav žēl
samaksāt tos 15-20 latus vairāk, nekā citos kantoros.
Mēs izvēlējāmies divu dienu pārgājienu ar nakšņošanu vietējo Hmong minoritāšu
mājā. Pirmajā dienā bija paredzēts noiet 14km, otrajā 10km.
Mūsu gids uz abām dienām bija bezgala smaidīga un pozitīva meitene – Mai. Kāda
tur meitene – 30 gadus veca, 3 bērnu mamma. Mai angļu valodu iemācījusies no
tūristiem, bet jāteic, ka valoda viņai ir ļoti laba, tādēļ viņa var daudz ko pastāstīt par
vietējām tradīcijām un dzīvesveidu.
Vēl tik iedzērām karstu ingvera tēju, uzvilkām lietus jakas un sākām iet. Taka sākās
turpat pilsētā un tā izvijās pa kalnu kori un ved nedaudz uz leju iekšā ielejā, kur
atrodas pirmais ciems. Jau no paša sākuma fotoaparāts netiek atpūsties ne mirkli
– tad jānobildē bambusa koks, tad banānu koks un tad sākās slavenās Sapas rīsu
terases. Diemžēl šobrīd nav rīsu sezona, tādēļ lauki ir tukši, bet neskatoties uz to
skati ir vienreizēji. Varam tikai iedomāties kā šeit izskatās jūnijā un augustā, kad rīsi
no spilgti zaļiem kļūst koši dzelteni.
Pēc kadas stundas gājiena kļūst gaišāks un no mākoņiem spraucās ārā skopi saules
stari, bet ar to pietiek, lai apkārte izgaismotos vēl krāšņākiem skatiem. Tā rezultātā
Ingus fotoaparātam jau sāk mirgot sarkanā baterejas lampiņa.
Klāt arī pirmais ciems, jeb precīzāk kādu trīs četru māju puduris. Mājas ir pavisam
vienkāršas, dažas uz pāļiem, dažām jumta vietā salmi, citām šīfera gabali. Starp
mājām un šķūņiem klīst sivēni, vistas, pīles un arī noplukuši suņi, kuriem šeit netiek
doti vārdi, jo tos, lai, cik tas mums liktos nepieņemami vai nepareizi, piemeklē tāds
pats liktenis kā citiem mājlopiem. Bet tā ir šo cilvēku kultūra un tai pat laikā skarbā
ikdiena, kur liela tās daļa ir diezgan smaga cīņa par pārtiku un izdzīvošanu.
Paši vērtīgākie mājlopi šeit ir ūdensbifeļi, kas ir arī nosacītās turības apliecinājums un
nozīmīga maiņas vērtībā. To cena ir ap 1000 dolāriem un tie ir lieli palīgi rīsu lauku
apstrādei, jo mehanizētu lauksaimniecības iekārtu šeit saprotams, ka nav. Bez tam
vietējās tradīcijas nosaka to, ka bifeļi tiek kauti, lai izrādītu cieņu, kādam, kas aiziet
no šīs dzīves. Tad uz mielestu sanāk viss ciems un piemin aizgājēju.
Pa pagalmiem dauzās arī nošmulējušies bērni, kuri ir diezgan kautrīgi, bet kā jau
bērni arī ziņkārīgi un labprāt fotogrāfejas un pēc tam smejas par savām sejām
fotoaparātā.
Uzreiz pēc ciema mūs sagaida četras vietējās sievietes, kas ģērbušās tradicionālajos
kostīmos un tirgo pašdarinātus suvenīrus – galvenokārt apģērbu un dažādas somiņas
un maciņus. Lai arī mēs pieklājīgi pasakam, ka neko no viņām nepirksim, jo mums ir
mazas somas un vēl garš ceļojums priekšā, viņas ir ļoti neatlaidīgas, bet ne uzbāzīgas.
Divas paliek turpat, bet pārējās vienkārši nāk mums līdzi sakot, ka viņas vienkārši iet
mājās.
Šeit jābilst, ka tradicionālie tērpi netiek vilkti tūristu dēļ – sievietes un arī daži vīrieši
šādi staigā ikdienā. Un arī bērniem uz skolu jāiet tradicionālajās drēbēs, lai uzturētu
vietējās paražas.
paēdam pusdienas, līdz mēs beidzot apžēlojāmies par viņām un nopirkām pāris
somiņas un maciņu. To mēs darījām vairāk aiz tā, lai viņas tiktu mājās, jo izskatījās,
ka viņas būtu nākušas ar mums līdz galam. Beigās visi bijām priecīgi mēs gājām tālāk,
bet viņas pa stāvām dubļainām takām aizgāja katra uz savām mājām.
Tad vēl pēc kādas stundiņas izgājām cauri lielākam ciemam (7-8 mājas) un sākām
kāpt kalnā uz mūsu naktsmītni. Vēl tikai garām aizbrauca pāris mašīnas ar japāņu
tūristiem, kas bija atvesti uz ciemu paskatīties, kā dzīvo vietējie. Varbūt nebija tik
traki, bet izskatījās nedaudz pēc Āfrikas Safari, kur tūristi caur mašīnu logu skatās uz
lauvām.
Sākumā mums bija paredzēta cita naktsmītne, bet tajā mājā pirms pāris dienām bija
bijis vietējais šamanis un pēc vietējām tradīcijām tas nozīmē, ka trīs dienās mājā
netiek laisti sveši cilvēki. Par to liecina zaļas lapas, kas tiek piekārtas virs durvīm.
Vispār vietējie tic gariem un šamanim viņu dzīvē ir leila nozīme, lieki teikt, ka arī visas
slimības tiek ārstētas ar šamaņa palīdzību.
Tā mēs turpinājām kāpt kalnā līdz nonācām līdz dažu māju pudurītim, kur būs arī
mūsu naktsmītne. Skats no mājas paverās pāri visai ielejai, virs kuras ceļas migla.
Ir skaisti. Skats uz pašu māju gan nav tik rožains. Bet nu neesam jau mēs šeit
atbraukuši dzīvot smalkās viesnīcās. Tieši gribējām iepazīt to kā dzīvo vietējie un
lūk šī tad arī ir iespēja to izdarīt un domājams, ka šī būs viena no labākajām mūsu
ceļojuma pieredzēm. Turklāt šī vieta nav izveidota tūristiem, tā ir par 95% autentiska
(autentisks neizskatījās televīzors un kokakolas bundžas, kuras mums piedāvāja, bet
tai pat laikā šīs abas lietas nu jau patērē arī vietējie iedzīvotāji, jo tomēr arī šeit ir
21.gs.)
Mūs sagaida smaidīga ģimene un vēl viņu kaimiņi un radi, kopā kādi desmit cilvēki.
Visi smaidīgi un laipni ierāda mums guļvietu, kas būs tādā kā šķūnīti. Gulēsim zem
divām vatētām segām, tādēļ nevajadzētu būt pārāk auksti. Māja diezgan plaša, tajā
kurās trīs ugunskuri, kur uz diviem tiek gatavotas vakariņas, uz viena varās liela bļoda
ar dažādām zālēm. Zāļu novārījums tiek gatavots zāļu vannai.
Zāļu vanna ir tieši laikā pēc drēgnā pārgājiena un tā smaržo tiešām labi. Tur ir klāt
koriandrs un vēl lērums ar zālēm, kuru nosaukumus neatceros.
Pēc vannas jau tiek klāts vakariņu galds un tas izskatās diezgan glauns. Ir uz oglēm
cepta zivs, bambusa dzinumi, vistas zupa, vista un liellops ar dārzeņiem, toffu, vēl
vairāki citi ēdieni un rīsi. Viss ir svaigs un diezgan garšīgs, lai arī daži ēdieni ir mums
pārāk nepierasti, tādēļ tos tikai pagaršojam. Visam pa virsu straujā tempā tiek
uzderts rīsu vīns. Tā teikt dezinfekcijai un labākam miegam.
Pēc vakariņām vēl ar večiem iedzeram pāris glāzes, Ingus sapīpē vietējo ūdnespīpi,
parunājamies ar Mai un dodamies pie miera.
No rīta ceļamies ap 7:00, brokastīs mums cep pankūkas ar banāniem un kondencēto
pienu. Pēdam, atvadamies no ģimenes un dodamies tālāk.
Šodien ceļā ved pa ielejas otru pusi, vairāk pa mežu, bet kreisajā pusē joprojām ieleja ar
iespaidīgajām rīsu terasēm. Mai mums rāda, kā vietējie audzē koriandru, ingveru, orhidejas.
Pēc kādām 3 stundām esam nonākuši līdz ceļam, kur mūs sagaida busiņš, kas mūs aizvizina
atpakaļ līdz Sapai.
No comments:
Post a Comment