20.-22.01.2013. Luang Prabang (Laosa)

Pēc lielā WOW Gibbon Experience, sēdāmies ātrajā laivā un pa Mekongu braucām

lejā uz Luang Prabang. Ja Gibbon Experience bija WOW, tad ātrā laiva bija Uijj Uijj

Uijj. Protams, ka ļoti vilinoši no Huay Xai līdz Luang Prabang ir aizbraukt 6 stundās

nevis divās dienās (2x6 stundas). Tomēr, lai piedod mūsu mazie draugi laosieši,

bet šīs laivas nav paredzētas tādiem teļiem kā mēs!




Sešas stundas nosēdējām uz ķeblīšiem salocījušies kā tādi saliekamie nazīši.

Ātrums arī tāds, ka bail pakustēties, bet jāteic, ka arī paši laosieši īpaši ērti tajā laivā nejutās.

Vienīgais glābiņš bija tas, ka ik pēc stundas šoferītim bija jāmaina gāzes balons (laiva iet uz gāzi), tad

turpat upes vidū varēja 2 minūtes izstaipīt kājas. Bet nu veiksmīgi esam galā un patiesībā vienreizējie

skati kompensēja visas neērtības.

Šobrīd jau trešo dienu dzīvojamies pa Luang Prabang. Te ir jauki. Luang Prabang

ir ļoti sena pilsēta ar bagātu kultūras mantojumu. Pilsētas vēsture aizsākās vēl

698.g. p.m.e. un laika gaitā tā ir bijusi galvaspilsēta gan Luang Prabang, gan Laosas

Karaļvalstīm, līdz 1975.g. komunisti galvaspilsētu pārcēla uz Vientiane. Ne velti

pilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Šobrīd te joprojām ir

daudz klosteru un daudz mūku, kas staigā apkārt savos mandarīnu krāsas halātos.

Īpaši iespaidīgi skati ir saullēktā, kad desmitiem mūku garā rindā dodas pēc pārtikas

ziedojumiem. Un visam fonā franču koloniālā laika mājas.





Pateicoties visiem šiem labumiem pilsētā ir arī diezgan daudz tūristu, daudz Laosas

mērogiem. Kaut gan tādi klasiski tūristi baltās biksēs un baltos kreklos te pagaidām ir

maz. Pamatā šeit sastopami ceļotāji un backpackeri, kas pagaidām vēl tā labi saplūst

ar pilsētu un vietējiem un nekādus konfliktus nerada.

Vienu dienu bijām aizbraukuši uz ūdenskritumu, kas atrodas tepat kādus 30km no

pilsētas. Daudz nepārspīlējot šo varētu nosaukt par skaistāko ūdenskritumu, kādu

esmu redzējis.




Citā dienā gribējām aizbraukt uz otru ūdenskritumu, bet mums gadījās tik „talantīgs”

tuk-tuk šoferis, kas īsti nesaprata, kas ir ūdenskritums, bet saprata, ko nozīmē peldēt.

Tad nu šis mūs aizveda uz baseinu pilsētas nomalē. Baseinā neviena cilvēka, turpat

pie baseina aug banāni un kokosa palmas. Nu ko darīt, ja jāpeld baseinā, tad jāpeld

baseinā. Pārāk bieži parastā janvāra otrdienas pēcpusdienā pa baseinu dzīvoties

nesanāk, tādēļ tā teikt „ņēmām no dzīves visu, ko tā sniedz” (sveiciens Jurītim). Pēc

tam vēl ar vietējiem puikām uzspēlējām futeni un diena izdevusies.





Karte:

View Mārtiņa un Indža Piedzīvojumi Āzijā in a larger map